riebīga diena.
piedodiet,lūdzu.
mēģinājuma beigās aizmigu uz krēsliem. esmu tā pārgurusi,ka nezinu vai spēšu sagaidīt to sasodīto izrādi. un esmu izbadējusies pēc īsta mājas ēdiena. katru dienu skrienu,skrienu,skrienu un šķiet, ka neko vel neesmu sasniegusi.. tikai balsi,kas izklausās kā nodzerta un milzīgas galvassāpes. nē,nē - netaisos sūdzēties,vienīgi ieteikt - pirms kaut ko uzņemties, padomāt vai spēsi to paveikt. es vēl turos,bet cik ilgi.. pat nezinu.
un tas attiecas uz visu. lai ko kāds sāktu darīt,padomājiet,vai izturēsiet līdz galam.
sestdiena
šorīt kārtējais vējainais rudens rīts. mostos salīdzinoši agri un pardomas saistās.. netipiski, bet ar kaut kādu big city life. domāju par to,kas notiek tur - centrā. naktīs. par tiem daudzajiem cilvēkiem un viņu stāstiem. par cigarešu marku, kuru tie smēķē, par kurpēm, kas kājās.. par to, kas īsti ir viņi visi un ko vēlas. nevis kādu kokteili vai alu pasūtīt pie bāra letes, bet kādas ir viņu patiesās vēlmes.. atgriest zudušu mīlestību, satikt liktenīgo cilvēku, nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas? es domāju par to, kas ir tas dzinulis šiem cilvēkiem, kas ir tas, kas liek viņiem katru rītu celties, kaut kur doties, ar kādu runāt un smaidīt. jā - kas ir tas, kas šiem cilvēkiem liek smaidīt? romantiska pastaiga centrālparkā, auksts alus no ledusskapja un mīļākās futbola komandas uzvaras gājiens?
kas ir tas, kas liek smaidīt man?
ceturtdiena
oooh,dear
oh dear.
viss ir tieši tā kā tam jābūt.
vismaz man tā liekas.
neko vairs nevajag.
es pat nevēlos nekam pieskarties,jo zinu - tas tiks sabojāts,
tas saplīsīs tūkstots mazās daļiņās un es vairs nekad nespēšu to vērst par labu.
man ir bail uz katra soļa,kas tiek izdarīts neapdomīgi,izklaidīgi un pat stulbi.
taču daudz reiz mani tas vienkārši neinteresē.
es atkal palīdzu citiem,bet domāju tikai par sevi.
bet varbūt es nedaru neko.
tas jums labāk redzams.
varbūt es tikai sēžu uz kāpnēm starp otro un trešo stāvu,pieskatu mazos bērneļus,lai nesavainojas.
bet varbūt man ir tikai jābeidz sapņot.
vai vismaz jāaizver acis.
sapņot var tikai ar aizvērtām acīm,tas jau sen zinām.
oh dear.
svētdiena
ļauj vārdiem vaļu
Bieži vien sēžot Tev blakus es vēlos pateikt tik daudz. Tik daudz dusmu pilnus vārdus, tik daudz mīļuma pilnus čukstus un iespējams pietiktu tikai ar klusu - paldies..
Abonēt:
Ziņas (Atom)