oh dear.
viss ir tieši tā kā tam jābūt.
vismaz man tā liekas.
neko vairs nevajag.
es pat nevēlos nekam pieskarties,jo zinu - tas tiks sabojāts,
tas saplīsīs tūkstots mazās daļiņās un es vairs nekad nespēšu to vērst par labu.
man ir bail uz katra soļa,kas tiek izdarīts neapdomīgi,izklaidīgi un pat stulbi.
taču daudz reiz mani tas vienkārši neinteresē.
es atkal palīdzu citiem,bet domāju tikai par sevi.
bet varbūt es nedaru neko.
tas jums labāk redzams.
varbūt es tikai sēžu uz kāpnēm starp otro un trešo stāvu,pieskatu mazos bērneļus,lai nesavainojas.
bet varbūt man ir tikai jābeidz sapņot.
vai vismaz jāaizver acis.
sapņot var tikai ar aizvērtām acīm,tas jau sen zinām.
oh dear.