sestdiena

ceturtdiena


Nāves bailes,īstas,šausminošas,nāvīgas.Tieši tādas ir šīs bailes.Kā gan es to varētu zināt..Bet es zinu.
Varbūt tā tam vajadzēja notikt, varbūt tā vajag notikt ar visiem mums,dzīves izniekotājiem?Es nezinu..Taču tas pilnīgi un noteikti lika kādam izprast savas rīcības sekas un to, vai ir pareizā attieksme dzīvojot. Vai var uzticēties cilvēkiem,kā līdz šim,vai ..vai gluži vienkārši-uzticēties gluži vienkārši nedrīkst?Par ko es runāju? - Par savas dzīvības uzticēšanu,par sevis uzticēšanu kādam,kas to vai novērtēs un sargās,vai izņirgāsies un pametīs nelaimē..Vai nogalinās,izmantojot katru brīdi,lai klausītos Tavos kliedzienu plūdos.Lai izbaudītu katru sekundi,kamēr Tu plāti rokas un centies izlauzties..

Nekad mūžā viņas uzticība cilvēkiem nebūs tāda.Vairs nekad.Šie ceturtdienas piedzīvojumi,ja tos tā varētu nosaukt,viņai lika saprast cik vērtīga ir dzīvība un cik vērta ir viņa pati.Un tas nav kokteilis,cigaretes vai taksometrs uz mājām.Kaut gan iespējams tieši taksometrs īstajā mirklī būtu izglābis no tā visa jau ātrāk..
Pamosties piesmakušā un tumšā dzīvoklī,nezinot kas un kā ir noticis,ar nespēku un šaubīgām atmiņām par pagājušo nakti Vecrīgā,par kazino,Četriem Baltiem Krekliem un visu pārējo,lūgties nepazīstamam vīrietim,lai atbrīvo,raudāt kā mazam bērnam,ja ne pat vēl trakāk,domāt visdažādākos veidus,kā tikt cauri divām aizslēgtām durvīm un restēm,kas ir pie visiem logiem,balkona.Ar drebošu sirdi censties nedomāt par to,kas iespējams var tūlīt notikt..Censties nepazust sevis izraisītajā panikā,domāt loģiski..
Jā, viņa lūdzās nepazīstamam vīrietim,lai tas viņu atbrīvo,viņa raudāja,krita ceļos..no malas šis skats liktu novērsties daudziem..meitene,novazāta,noraudājusies,zem nezināmas ietekmes,panikā,histērijā..Un nepazīstamo, tik tikko satikto vīrieti tas noteikti ietekmēja. Viņš meiteni izlaida,sakot,lai skrien ko kājas nes,pirms "kāds" nav paspējis ierasties.Šis vīrietis uzņēmās visu vainu uz sevi.Iespējams, vēlāk tas viņam maksāja bargi.
Un viņa skrēja,skrēja tik ātri cik vien kurpes ar augstajiem papēžiem ļāva un bija vienalga vai viņa kritīs,vai par to,kā uz viņu skatījās apkārtējie cilvēki.Visiem bija savas darīšanas,trolejbusi pilni ar cilvēkiem,kas posās uz Rīgas Centru,lai satiktos ar draugiem,aplūkotu starojošos objektus,klausītos prezidenta runu un vērotu salūtu,kas šogad bija izvērties īpaši krāšņs.
Pēc kāda laika viņa nokļuva mājās. Ar trīcošu balsi,ķermeni,bet prieku,ka tomēr ir dzīva.

Daudz laimes dzimšanas dienā,Latvija,jā!