I thought it would be easy,

Easy to leave you in past.

I thought I'd be much stronger,

Just strong enaught to forget.

I gave you a chance once,

Chance to make things right.

You were supposed to listen,

Not just daydream alone.

I gave you my heart, dad,

My soul, my everything.

You just kept walkin',

Like you didn't even care.

Now my heart is missing,

In a dark, lonely place.

I thought it would be easier,

So I beg you once more..

Give me my heart back,

So I can carry on with life.

Now I'm just too empty,

Can't even fake a smile.

/26.10.15./

iesprausties te,

starp truliem pauriem,

iesnausties te,

uz svešiem lauriem,

karāties tie te vēlas,

mūsu margās, nospļaudītās,

kājas šļūkāt, likt mums bārties,

nevilkt zeķes adītās..

skaties kā šie dīdās, vārās,

mīņājas un zemē vārtās,

drošie, baigie, beigti baisie,

prom lai lasās, lielās masās.

saki, ka jūties kā mīļākais.. ha! nu tad zini, ka esi - pats pats pats pats pats mīļākais, kas man jebkad ir bijis. un es labprāt Tev to pateiktu actiņu pret actiņu, bet u know i'm here.


šodien beidzot pārvācamies, jaunā māja ir pilnīgi tukša, liekas, ka tur sen nav rādījusies neviena dzīva dvēsele. domāju, ka tur kādu laiku būs omulīgi. dārzs, kura stūrī var jauki iekārtoties un vakaru pavadīt, ietinoties dūmos un smieklos vien. milzīga gulta, kuras palagos sapīties un ēst garšīgas kūkas, nakts melnumā.. virtuve, kurā izgudrot jaunas receptes un stundām ilgi noņemties, miltu pilniem matiem.. beidzot būs mājas, ar kaut drusciņu "māju sajūtas", kuras man tik ļoti pietrūkst. 

person: you're blocking the view  
me: i am the view

2.nedēļa
vēl joprojām darba dienas garlaikoti pavadu interneta dzīlēs, skatoties pavisam ne izglītojošus video un domājot par to, kā būtu, ja būtu. jā, nekas nav mainījies. 
nezinu kāpēc, bet atkal pastiprināti veltu sev uzmanību, skatoties spoguļattēlā un domājot vai man vispār patīk tas, ko redzu. tad patīk, tad atkal nepatīk un tā visu laiku. varētu būt, ka noplukušais ego pie vainas, sen neesmu to barojusi.. kādu laiku vispār neviens to nav iepriecinājis, pat ne ar jaukiem vārdiem, kaut gan varbūt tas gluži vienkārši ir instagram trūkums organismā, sen jau bija laiks uzlādēt telefonu. un jā - viss, ko vien šeit ar to varu izdarīt ir safotografēt desmitiem selfijus un pēc tam domāt, kurā no visiem izskatos pietiekami ok, lai ieliktu instagramā.. meh, stulbi, es zinu.
un te ir tāds emociju pagrimums, ka es pat nespēju neko uzrastīt! kas to būtu domājis.. es labprāt izietu pastaigāties (šobrīt gaisa temperatūra apm +30), taču nē paldies, jo pazust starp šīm mazajām, netīrajām ieliņām manos plānos neietilpst. es pat nezinu, kas ietilpst.. šķiet, ka dusmojos uz visu pasauli, taču tā nemaz nav, es tikai dusmojos uz sevi, ka esmu šeit nokļuvusi. varbūt pēc kāda laika viss kļūs labāk un iespējams, es varētu beidzot apsvērt darba piedāvājumu, lai man būtu ko darīt..bet arī par to es neesmu pārliecināta. šķiet, ka es vel nesaprotu, kas notiek un cik ilgi te uzkavēšos. varbūt man vienkārši vajag kādu, ar kuru pastaigāties, parunāt. jā, kāda šķipsniņa draugu man gan šeit noderētu. kaut ar sevi apsēsta beibe, kas vilktu mani ķemmēt veikalus, jēziņ, jebkas!

I'm in possession of a smoking gun

And I wanna hurt you just for fun

It's nothing you've said, it's nothing you've done

I wanna hurt you just for fun

E.

vientuļi. šodien pārlasot savu veco dienasgrāmatu, kuru pārvācoties negribēju atstāt Latvijā, padzīvojos daudzās atmiņās.. nezinu kāpēc, bet šis viens, konkrēts cilvēks neliek man mieru jau vairākus gadus. man liekas, ka esmu izdarījusi lielu, pavisam lielu kļūdu, todien..pasakot, ka esmu par jaunu..
"tā pēdējā diena darbā, pirms braukšanas uz Kanādu, kad šķietami viena pati piebeidzu degvīna pudeli, kas bija paslēpta aiz kases.. tas brīdis, kad telefons iepīkstējās dēļ sms..un tā bija no viņa, no cilvēka, pēc kura es tik nežēlīgi ilgojos.. tas bija brīdis, kad es vēl vairāk sapriecājos par braucienu uz 2013.gada vasaras pirmajām "kaijām" Garciema pludmalē..un tas vakars, kad planēju apkārt, kailām pēdām, kad mani lidināja pa gaisu, kad sapratu, ka mani mīl. no sirds mīl."
es nezinu kāpēc, bet tas viss tā arī ir palicis, gaisā karājoties. laiks iet uz priekšu, mums katram ir sava dzīve, sava ikdienas rutīna un savas domas.. taču manējās nez kapēc vienmēr apstājas pie viņa. ir tāds teiciens - kad satiksi īsto, sapratīsi, kāpēc ar citiem nesanāca.. tad nu lūk, es šķietami esmu savu īsto palaidusi gar degunu, jo lai vai cik ļoti es to gribētu, lai vai cik ļoti es atdotos citai dzīvei, bez viņa..es vienmēr secinu, ka tas nav tas, ko vēlos. es vēlos viņu sev blakus, vienmēr. tādu, kāds viņš ir, tādu, kādu iemīlēju pirms daudziem gadiem un ar katru dienu aiz vien vairāk.
mēs nekontaktējamies (ja vien "like" pie facebook posta nav kontaktēšanās), taču vienmēr, ieraugot viņa vārdu, es it kā samulstu. tā, it kā mēs abi zinātu kaut ko vairāk, it kā viņš mani justu, sev blakus, tā kā es jūtu viņu. pat šodien.. kāpēc viņam bija jāiet cauri visai manai laika joslai un jāparāda, ka ir tur bijis? man uzreiz liekas, ka viņš dos vel kādu zīmi, vel kaut ko, kas liecinātu, ka arī par mani domā tik pat ļoti, cik es par viņu..
vel tagad blakus stāv viņa vecmāmiņas rakstītā Ziemassvētku kartīte un pakavs, no kura man toreiz bija jāizlej laimīte.. tie bija 2013.gada Ziemassvētki, kad man vajadzēja būt tur, pie viņa ..taču es nebiju. un es nespēju izteikt vārdos, cik ļoti es nožēloju visu, kas notika..visu, kas traucēja man uz turieni aizbraukt. mana mazā sirsniņa patiešām sažņaudzas, kad atceros piedzīvoto un kad iedomājos to, kas tā arī netika piedzīvots ar ar viņu.

varbūt visu šo jūtu tikai es un Tev esmu vienkārši Elīza no pāris vasarām, taču Tu man esi viss, ko es jebkad esmu vēlējusies. un man ir ļoti sāpīgi, ka nespēju sakārtot savu dzīvi tā.. lai Tev to visu pierādītu.