me: i am the view
2.nedēļa
vēl joprojām darba dienas garlaikoti pavadu interneta dzīlēs, skatoties pavisam ne izglītojošus video un domājot par to, kā būtu, ja būtu. jā, nekas nav mainījies.
nezinu kāpēc, bet atkal pastiprināti veltu sev uzmanību, skatoties spoguļattēlā un domājot vai man vispār patīk tas, ko redzu. tad patīk, tad atkal nepatīk un tā visu laiku. varētu būt, ka noplukušais ego pie vainas, sen neesmu to barojusi.. kādu laiku vispār neviens to nav iepriecinājis, pat ne ar jaukiem vārdiem, kaut gan varbūt tas gluži vienkārši ir instagram trūkums organismā, sen jau bija laiks uzlādēt telefonu. un jā - viss, ko vien šeit ar to varu izdarīt ir safotografēt desmitiem selfijus un pēc tam domāt, kurā no visiem izskatos pietiekami ok, lai ieliktu instagramā.. meh, stulbi, es zinu.
un te ir tāds emociju pagrimums, ka es pat nespēju neko uzrastīt! kas to būtu domājis.. es labprāt izietu pastaigāties (šobrīt gaisa temperatūra apm +30), taču nē paldies, jo pazust starp šīm mazajām, netīrajām ieliņām manos plānos neietilpst. es pat nezinu, kas ietilpst.. šķiet, ka dusmojos uz visu pasauli, taču tā nemaz nav, es tikai dusmojos uz sevi, ka esmu šeit nokļuvusi. varbūt pēc kāda laika viss kļūs labāk un iespējams, es varētu beidzot apsvērt darba piedāvājumu, lai man būtu ko darīt..bet arī par to es neesmu pārliecināta. šķiet, ka es vel nesaprotu, kas notiek un cik ilgi te uzkavēšos. varbūt man vienkārši vajag kādu, ar kuru pastaigāties, parunāt. jā, kāda šķipsniņa draugu man gan šeit noderētu. kaut ar sevi apsēsta beibe, kas vilktu mani ķemmēt veikalus, jēziņ, jebkas!