I thought it would be easy,

Easy to leave you in past.

I thought I'd be much stronger,

Just strong enaught to forget.

I gave you a chance once,

Chance to make things right.

You were supposed to listen,

Not just daydream alone.

I gave you my heart, dad,

My soul, my everything.

You just kept walkin',

Like you didn't even care.

Now my heart is missing,

In a dark, lonely place.

I thought it would be easier,

So I beg you once more..

Give me my heart back,

So I can carry on with life.

Now I'm just too empty,

Can't even fake a smile.

/26.10.15./

iesprausties te,

starp truliem pauriem,

iesnausties te,

uz svešiem lauriem,

karāties tie te vēlas,

mūsu margās, nospļaudītās,

kājas šļūkāt, likt mums bārties,

nevilkt zeķes adītās..

skaties kā šie dīdās, vārās,

mīņājas un zemē vārtās,

drošie, baigie, beigti baisie,

prom lai lasās, lielās masās.

saki, ka jūties kā mīļākais.. ha! nu tad zini, ka esi - pats pats pats pats pats mīļākais, kas man jebkad ir bijis. un es labprāt Tev to pateiktu actiņu pret actiņu, bet u know i'm here.


šodien beidzot pārvācamies, jaunā māja ir pilnīgi tukša, liekas, ka tur sen nav rādījusies neviena dzīva dvēsele. domāju, ka tur kādu laiku būs omulīgi. dārzs, kura stūrī var jauki iekārtoties un vakaru pavadīt, ietinoties dūmos un smieklos vien. milzīga gulta, kuras palagos sapīties un ēst garšīgas kūkas, nakts melnumā.. virtuve, kurā izgudrot jaunas receptes un stundām ilgi noņemties, miltu pilniem matiem.. beidzot būs mājas, ar kaut drusciņu "māju sajūtas", kuras man tik ļoti pietrūkst. 

person: you're blocking the view  
me: i am the view

2.nedēļa
vēl joprojām darba dienas garlaikoti pavadu interneta dzīlēs, skatoties pavisam ne izglītojošus video un domājot par to, kā būtu, ja būtu. jā, nekas nav mainījies. 
nezinu kāpēc, bet atkal pastiprināti veltu sev uzmanību, skatoties spoguļattēlā un domājot vai man vispār patīk tas, ko redzu. tad patīk, tad atkal nepatīk un tā visu laiku. varētu būt, ka noplukušais ego pie vainas, sen neesmu to barojusi.. kādu laiku vispār neviens to nav iepriecinājis, pat ne ar jaukiem vārdiem, kaut gan varbūt tas gluži vienkārši ir instagram trūkums organismā, sen jau bija laiks uzlādēt telefonu. un jā - viss, ko vien šeit ar to varu izdarīt ir safotografēt desmitiem selfijus un pēc tam domāt, kurā no visiem izskatos pietiekami ok, lai ieliktu instagramā.. meh, stulbi, es zinu.
un te ir tāds emociju pagrimums, ka es pat nespēju neko uzrastīt! kas to būtu domājis.. es labprāt izietu pastaigāties (šobrīt gaisa temperatūra apm +30), taču nē paldies, jo pazust starp šīm mazajām, netīrajām ieliņām manos plānos neietilpst. es pat nezinu, kas ietilpst.. šķiet, ka dusmojos uz visu pasauli, taču tā nemaz nav, es tikai dusmojos uz sevi, ka esmu šeit nokļuvusi. varbūt pēc kāda laika viss kļūs labāk un iespējams, es varētu beidzot apsvērt darba piedāvājumu, lai man būtu ko darīt..bet arī par to es neesmu pārliecināta. šķiet, ka es vel nesaprotu, kas notiek un cik ilgi te uzkavēšos. varbūt man vienkārši vajag kādu, ar kuru pastaigāties, parunāt. jā, kāda šķipsniņa draugu man gan šeit noderētu. kaut ar sevi apsēsta beibe, kas vilktu mani ķemmēt veikalus, jēziņ, jebkas!

I'm in possession of a smoking gun

And I wanna hurt you just for fun

It's nothing you've said, it's nothing you've done

I wanna hurt you just for fun

E.

vientuļi. šodien pārlasot savu veco dienasgrāmatu, kuru pārvācoties negribēju atstāt Latvijā, padzīvojos daudzās atmiņās.. nezinu kāpēc, bet šis viens, konkrēts cilvēks neliek man mieru jau vairākus gadus. man liekas, ka esmu izdarījusi lielu, pavisam lielu kļūdu, todien..pasakot, ka esmu par jaunu..
"tā pēdējā diena darbā, pirms braukšanas uz Kanādu, kad šķietami viena pati piebeidzu degvīna pudeli, kas bija paslēpta aiz kases.. tas brīdis, kad telefons iepīkstējās dēļ sms..un tā bija no viņa, no cilvēka, pēc kura es tik nežēlīgi ilgojos.. tas bija brīdis, kad es vēl vairāk sapriecājos par braucienu uz 2013.gada vasaras pirmajām "kaijām" Garciema pludmalē..un tas vakars, kad planēju apkārt, kailām pēdām, kad mani lidināja pa gaisu, kad sapratu, ka mani mīl. no sirds mīl."
es nezinu kāpēc, bet tas viss tā arī ir palicis, gaisā karājoties. laiks iet uz priekšu, mums katram ir sava dzīve, sava ikdienas rutīna un savas domas.. taču manējās nez kapēc vienmēr apstājas pie viņa. ir tāds teiciens - kad satiksi īsto, sapratīsi, kāpēc ar citiem nesanāca.. tad nu lūk, es šķietami esmu savu īsto palaidusi gar degunu, jo lai vai cik ļoti es to gribētu, lai vai cik ļoti es atdotos citai dzīvei, bez viņa..es vienmēr secinu, ka tas nav tas, ko vēlos. es vēlos viņu sev blakus, vienmēr. tādu, kāds viņš ir, tādu, kādu iemīlēju pirms daudziem gadiem un ar katru dienu aiz vien vairāk.
mēs nekontaktējamies (ja vien "like" pie facebook posta nav kontaktēšanās), taču vienmēr, ieraugot viņa vārdu, es it kā samulstu. tā, it kā mēs abi zinātu kaut ko vairāk, it kā viņš mani justu, sev blakus, tā kā es jūtu viņu. pat šodien.. kāpēc viņam bija jāiet cauri visai manai laika joslai un jāparāda, ka ir tur bijis? man uzreiz liekas, ka viņš dos vel kādu zīmi, vel kaut ko, kas liecinātu, ka arī par mani domā tik pat ļoti, cik es par viņu..
vel tagad blakus stāv viņa vecmāmiņas rakstītā Ziemassvētku kartīte un pakavs, no kura man toreiz bija jāizlej laimīte.. tie bija 2013.gada Ziemassvētki, kad man vajadzēja būt tur, pie viņa ..taču es nebiju. un es nespēju izteikt vārdos, cik ļoti es nožēloju visu, kas notika..visu, kas traucēja man uz turieni aizbraukt. mana mazā sirsniņa patiešām sažņaudzas, kad atceros piedzīvoto un kad iedomājos to, kas tā arī netika piedzīvots ar ar viņu.

varbūt visu šo jūtu tikai es un Tev esmu vienkārši Elīza no pāris vasarām, taču Tu man esi viss, ko es jebkad esmu vēlējusies. un man ir ļoti sāpīgi, ka nespēju sakārtot savu dzīvi tā.. lai Tev to visu pierādītu.

neuzspēlēti.

sad women take it slow, all u need is just a little patience
but..

nenoliedzami varu atzīties,
prāts vairs šeit neatrodas,
ir tikai ķermeņa daļas,
par ko jau atkal sāku šaubīties

pēdējā laika doma,
tikai kā tikt tev klāt,
vēl tuvāk un vēl ciešāk,
tā kā nekad, jā..


liec man kliegt,
tik aizrautīgi.

you'd better close your eyes,
'cause one look could kill..

summertime sadness

kiss me hard before u go
..
vai tiešām tas viss ir tikai tāpat? kāpēc dzīve tik ļoti spēlējas ar mums?
tik daudz asaru nolietas, tik daudz neziņu pilnas bezmiega naktis pārciestas
tik daudz emociju pārņem vien lūpas aplaizot un .. kur nu vel izdzirdot vārdu
vai tiešām jālidinas 10, 20 vai pat visus 30cm augstu?
bail krist
es negribu to visu tik ļoti sarežģīt

babe, u'r the best ..
nē,nē,nē.

es nedrīkstu neko tādu teikt. pat ja ļoti vēlos. 
kaut izkliegt šos vārdus.
skaļi un tā, lai dzird visi. 

summerrrrrrrrrtime sadnesss, summertime sadnesss
oh - ooh

ir jāgaida ne tikai pāris dienas līdz tam, ko vēlos vel un vel,un vel
bet es sagaidīšu un neviens no mums nekur neaizskries
tās rokas
apskaut..
nelaist vaļā! nekad neatlaist un pazust kopā, kaut kur tālu, tālu
bet kopā.
un neapnikt, dzīvot klusējot, jo vārdiem nav nozīmes
tikai pieskārieniem, maigajām rokām.. un smaidam tumsā ir.
jā, lūdzu.

ja varētu saņemties un kaut ko vispār pateikt
ja nebūtu bail
bet ne tikai man ir bail.. 
laikam. vai arī es jūku prātā.
norakties? kaut kur
un gaidīt, kad kāds nāks pakaļ un tad, un tad..
ieslīgt asarās, tik daudzās, karstās
un aplauzties pie tā, ka vienaldzība ir visus pārņēmusi
un mirt esamības mokās
vienai pašai
pazaudēt sevi un tevi.
negribu!

nāc, lūdzu.
izsmēķētās cigaretes, izspēlētās kāršu partijas, izdzertais alus
mati..
un tie mati, protams

i think i miss u
tu man ļoti, ļoti galīgi pietrūksti
bet ne tikai tu
neceri nemaz. mēs.
mēs - tas ir tas kas man pietrūkst.

ceturtdiena

Nāves bailes,īstas,šausminošas,nāvīgas.Tieši tādas ir šīs bailes.Kā gan es to varētu zināt..Bet es zinu.

Varbūt tā tam vajadzēja notikt, varbūt tā vajag notikt ar visiem mums,dzīves izniekotājiem?Es nezinu..Taču tas pilnīgi un noteikti lika kādam izprast savas rīcības sekas un to, vai ir pareizā attieksme dzīvojot. Vai var uzticēties cilvēkiem,kā līdz šim,vai ..vai gluži vienkārši-uzticēties gluži vienkārši nedrīkst?Par ko es runāju? - Par savas dzīvības uzticēšanu,par sevis uzticēšanu kādam,kas to vai novērtēs un sargās,vai izņirgāsies un pametīs nelaimē..Vai nogalinās,izmantojot katru brīdi,lai klausītos Tavos kliedzienu plūdos.Lai izbaudītu katru sekundi,kamēr Tu plāti rokas un centies izlauzties..

Nekad mūžā viņas uzticība cilvēkiem nebūs tāda.Vairs nekad.Šie ceturtdienas piedzīvojumi,ja tos tā varētu nosaukt,viņai lika saprast cik vērtīga ir dzīvība un cik vērta ir viņa pati.Un tas nav kokteilis,cigaretes vai taksometrs uz mājām.Kaut gan iespējams tieši taksometrs īstajā mirklī būtu izglābis no tā visa jau ātrāk..

Pamosties piesmakušā un tumšā dzīvoklī,nezinot kas un kā ir noticis,ar nespēku un šaubīgām atmiņām par pagājušo nakti Vecrīgā,par kazino,Četriem Baltiem Krekliem un visu pārējo,lūgties nepazīstamam vīrietim,lai atbrīvo,raudāt kā mazam bērnam,ja ne pat vēl trakāk,domāt visdažādākos veidus,kā tikt cauri divām aizslēgtām durvīm un restēm,kas ir pie visiem logiem,balkona.Ar drebošu sirdi censties nedomāt par to,kas iespējams var tūlīt notikt..Censties nepazust sevis izraisītajā panikā,domāt loģiski..

Jā, viņa lūdzās nepazīstamam vīrietim,lai tas viņu atbrīvo,viņa raudāja,krita ceļos..no malas šis skats liktu novērsties daudziem..meitene,novazāta,noraudājusies,zem nezināmas ietekmes,panikā,histērijā..Un nepazīstamo, tik tikko satikto vīrieti tas noteikti ietekmēja. Viņš meiteni izlaida,sakot,lai skrien ko kājas nes,pirms "kāds" nav paspējis ierasties.Šis vīrietis uzņēmās visu vainu uz sevi.Iespējams, vēlāk tas viņam maksāja bargi.

Un viņa skrēja,skrēja tik ātri cik vien kurpes ar augstajiem papēžiem ļāva un bija vienalga vai viņa kritīs,vai par to,kā uz viņu skatījās apkārtējie cilvēki.Visiem bija savas darīšanas,trolejbusi pilni ar cilvēkiem,kas posās uz Rīgas Centru,lai satiktos ar draugiem,aplūkotu starojošos objektus,klausītos prezidenta runu un vērotu salūtu,kas šogad bija izvērties īpaši krāšņs.

Pēc kāda laika viņa nokļuva mājās. Ar trīcošu balsi,ķermeni,bet prieku,ka tomēr ir dzīva.

Daudz laimes dzimšanas dienā,Latvija,jā!

Nosalt ir ārkārtīgi nepatīkami.It īpaši stundu stāvot pieturā un gaidot īsto tramvaju,kamēr garām brauc tik daudzi,silti un vilinoši piedāvājumi.Bet nē,tad būtu jāpārsēžas.Shit.Skats uz VEF'u un LMT "lielo" māju,kur rāda,ka ārā ir -4°.. TIKAI,bet tomēr vējš un sniegs cērtas acīs un aukstums skrien pār kauliem.Mīļā Teika,mīlestība pret šo rajonu,bet tomēr..gandrīz nekas mani ar to vairs nesaista.Diemžēl.

Gaidot tramvaju domas šādas un tādas,taču prāts ilgāk par dažām sekundēm neapstājas ne pie vienas.Reāli sanāk..domu karuselis,kas griežas un griežas uz apli,un katrā aplī ir jauna doma klāt.Ir vēlēšanās turpināt par to domāt,taču ir jau nākamā,kas arī ir tikpat aizraujoša kā iepriekšējā..Maucība.Domas neliek mierā un tas ir visai dīvaini,ņemot vērā,ka smadzenēm vajadzēja jau sen "izmest erroru".

Interesanta paskata večuks pienāk klāt un paprasa cigareti,neko darīt,pēdējo pīpēju,paciņa turpat sniegā mētājas,piedāvāju šim jau aizsākto,taču izrādījies ne tik piedzēries un lādzīgs vīrs,tas pasaka,ka iešot tālāk,lai jau man pīpējās.Ak,labā sirds.

Liela vēlēšanās apsēsties,siltumā,aizmigt,varbūt arī neaizmigt,taču noteikti atpūsties.Atpūta ir ļoti nepieciešama,un pat ne iedzeršana piesmēķētā underground bārā,vai turpretim gulēšana..nē,nē,man šķietami ir vajadīga garīga atpūta.. and guess what? - i need help with that one..

Esmu patiesi brīva.
Man vairs nav nekāda iemesla dzīvot:viss ko biju domājusi ir iziris,citu neko iztēloties nespēju.Esmu vēl jauna diezgan.Pietiekami daudz spēka man ir,lai sāktu visu no gala.Bet ar ko lai sāk?!Tikai tagad saprotu cik ļoti biju paļāvusies nemainīgajai laika plūsmai.Cik ātri šis laiks ir aizgājis,aizskrējis.
Esmu viena un brīva.Brīvība man nedaudz atgādina nāvi,nerunāšu nemaz par vientulību un tās sekām.

neļaujiet sapņiem aizlidot, jeb vienmēr atrodiet laiku, lai izgulētos

riebīga diena.
piedodiet,lūdzu.
mēģinājuma beigās aizmigu uz krēsliem. esmu tā pārgurusi,ka nezinu vai spēšu sagaidīt to sasodīto izrādi. un esmu izbadējusies pēc īsta mājas ēdiena. katru dienu skrienu,skrienu,skrienu un šķiet, ka neko vel neesmu sasniegusi.. tikai balsi,kas izklausās kā nodzerta un milzīgas galvassāpes. nē,nē - netaisos sūdzēties,vienīgi ieteikt - pirms kaut ko uzņemties, padomāt vai spēsi to paveikt. es vēl turos,bet cik ilgi.. pat nezinu.
un tas attiecas uz visu. lai ko kāds sāktu darīt,padomājiet,vai izturēsiet līdz galam.

šorīt kārtējais vējainais rudens rīts. mostos salīdzinoši agri un pardomas saistās.. netipiski, bet ar kaut kādu big city life. domāju par to,kas notiek tur - centrā. naktīs. par tiem daudzajiem cilvēkiem un viņu stāstiem. par cigarešu marku, kuru tie smēķē, par kurpēm, kas kājās.. par to, kas īsti ir viņi visi un ko vēlas. nevis kādu kokteili vai alu pasūtīt pie bāra letes, bet kādas ir viņu patiesās vēlmes.. atgriest zudušu mīlestību, satikt liktenīgo cilvēku, nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas? es domāju par to, kas ir tas dzinulis šiem cilvēkiem, kas ir tas, kas liek viņiem katru rītu celties, kaut kur doties, ar kādu runāt un smaidīt. jā - kas ir tas, kas šiem cilvēkiem liek smaidīt? romantiska pastaiga centrālparkā, auksts alus no ledusskapja un mīļākās futbola komandas uzvaras gājiens? 

kas ir tas, kas liek smaidīt man? 

oooh,dear

oh dear.

viss ir tieši tā kā tam jābūt.

vismaz man tā liekas.

neko vairs nevajag.

es pat nevēlos nekam pieskarties,jo zinu - tas tiks sabojāts,

tas saplīsīs tūkstots mazās daļiņās un es vairs nekad nespēšu to vērst par labu.

man ir bail uz katra soļa,kas tiek izdarīts neapdomīgi,izklaidīgi un pat stulbi.

taču daudz reiz mani tas vienkārši neinteresē.

es atkal palīdzu citiem,bet domāju tikai par sevi.

bet varbūt es nedaru neko.

tas jums labāk redzams.

varbūt es tikai sēžu uz kāpnēm starp otro un trešo stāvu,pieskatu mazos bērneļus,lai nesavainojas.

bet varbūt man ir tikai jābeidz sapņot.

vai vismaz jāaizver acis.

sapņot var tikai ar aizvērtām acīm,tas jau sen zinām.

oh dear.

ļauj vārdiem vaļu

Bieži vien sēžot Tev blakus es vēlos pateikt tik daudz. Tik daudz dusmu pilnus vārdus, tik daudz mīļuma pilnus čukstus un iespējams pietiktu tikai ar klusu - paldies..